Monētas - Ceļojums uz kāzāmuz zemes sirdi
Šī krāšņā 3 unču sudraba monēta ir veltīta Žila Verna romānam "Ceļojums uz Zemes centru". Profesora Lidenbroka drudžainās ambīcijas velk Akselu cauri tumšām baiļu un brīnumu dzīslām. Senā virsma atsauc atmiņā seno alu putekļus. Īpaši augsts reljefs paceļas kā zobainas klintis. Selektīvā zeltījums mirdz kā atklājuma dzirksts. Monēta ir ievietota futrālī ar autentiskuma sertifikātu. Pasaulē ir tikai 250 eksemplāri.
Monētas reversa puse
Monētas otrā pusē liela daļa darbības attēlota, izmantojot ainu, kurā apkopotas daudzās situācijas, ko piedzīvoja galvenie varoņi: kāpšana pa lielām klintīm, bēgšana no visdažādākajiem milzu dzīvniekiem, kas centās viņus apēst, rāpšanās alās, milzu sēņu lauku šķērsošana, cīņu vērošana starp lieliem dinozauriem, koka plosta izmantošana... Detalizētu detaļu pilna monēta, kalta īpaši augstā reljefā, ar skaistu antīku virsmu, kas ļauj vērot katru detaļu, un ar romāna nosaukumu, kas apzeltīts kreisajā apakšējā stūrī.
Monētas priekšpuse
Monētas aversā attēlots brīdis, kad profesors Lidenbroks fantazē par mūža piedzīvojumu - ceļojumu uz Zemes centru - un stāsta par to savam brāļadēlam iespaidīgā mineraloģijas zālē, kur ir milzu sūkļi, dinozauri, klintis, jūras, alas un liels izvirduma vulkāns, kas visu iznīcina. Uz monētas norādīts arī nomināls, valsts, emisijas gads, svars, metāls un tā tīrība. Šī monētas puse ir pilna detaļu, un tai ir arī antīka apdare, kas ļauj apbrīnot katru tās virsmas milimetru, tostarp lavu un vulkāna izvirdumus pilnās krāsās.
Romāns - Ceļojums uz Zemes centru
Ceļojums uz Zemes centru (Voyage au centre de la Terre, 1864) ir viens no slavenākajiem Žila Verna darbiem, kurā 19. gadsimta zinātne apvienota ar tīru piedzīvojumu. Stāsts sākas 1863. gadā Hamburgā, kad mineralogs profesors Otto Lidenbroks (oriģinālvalodā Otto Lidenbrock, dažkārt tulkots kā von Lidenbrock) atklāj Snorri Sturlusona grāmatas "Heimskringl" eksemplārā šifrētu svītu. Vēstījums, ko 16. gadsimta islandiešu alķīmiķis Arne Saknussems (Arne Saknussemm) uzrakstījis rūnās, rāda ceļu, kas ved uz Zemes centru caur Snefelsa krāteri, izdzisušu vulkānu Islandē.
Lidenbroks kopā ar savu brāļadēlu Akselu (romāna stāstnieku) un islandiešu gidu Hansu Bjelku dodas uz Reikjaviku un tad uz Snefelsu. 28. jūnijā viņi nolaižas Skartara krāterī, uzsākot pazemes ekspedīciju, kas ved cauri ģeoloģiskām ejām, bazalta, granīta un kaļķakmens slāņiem, sasniedzot dziļumu, kas pēc Verna aplēsēm ir vairāk nekā 140 km zem Zemes garozas (saskaņā ar Lidenbrokas izdomātiem aprēķiniem, kas zinātniski ir neprecīzi).
Ceļojuma laikā viņi atklāj aptuveni 80 km platu pazemes jūru, ko nosauc par Lidenbrokas jūru, pa kuru viņi kuģo uz improvizēta plosta, ko sauc par Virgiliju. Tās krastos viņi atrod milzu fosiliju atliekas, kolosālu sēņu mežus un aizvēsturiskus radījumus, piemēram, ihtiozaurus un pleziozaurus, kas atspoguļo 19. gadsimta paleontoloģijas teorijas. Viņi pat sastop pirmatnēju cilvēku, kas dzīvo līdzās mamutiem, un šajā ainā zinātniskās spekulācijas mijas ar fantāziju.
